Tuvredzība (miopija): cēloņi, simptomi un kā to koriģēt ar kontaktlēcām

Tuvredzība ir viena no visizplatītākajām redzes problēmām pasaulē, un tās izplatība turpina augt. Skaidrojam, kas to izraisa, kā to atpazīt un kādas ir korekcijas iespējas.

Kas ir tuvredzība?

Tuvredzība (miopija) ir redzes stāvoklis, kad acs ābols ir nedaudz par garu vai radzenes izliekums pārāk stiprs, tāpēc attēls fokusējas nevis tieši uz tīklenes, bet pirms tās. Rezultātā tālumā esoši objekti izskatās izplūduši, bet tuvumā redze paliek skaidra.

Kāpēc tuvredzība pēdējos gados strauji pieaug?

Pētnieki saista tuvredzības izplatības pieaugumu, īpaši bērnu un jauniešu vidū, ar pārmērīgu laika pavadīšanu, skatoties ekrānos tuvā attālumā, un mazāku laiku, kas pavadīts ārā dabiskā apgaismojumā. Tas nenozīmē, ka ekrāni ir vienīgais cēlonis — nozīme ir arī iedzimtībai — taču dzīvesveida faktori pēdējos gados ir kļuvuši nozīmīgāki.

Kā atpazīt tuvredzības simptomus?

• Izplūdusi tālu objektu redze (ceļa zīmes, tāfele, televizors)
• Šaurināšana acu, lai redzētu skaidrāk tālumā
• Galvassāpes vai acu nogurums pēc koncentrēšanās tālumā
• Bērniem — sēdēšana pārāk tuvu televizoram vai grāmatai

Korekcijas iespējas

• Brilles — vienkāršākais un visbiežāk izmantotais risinājums.
• Kontaktlēcas — vienas dienas vai mēneša lēcas ar atbilstošu SPH (mīnus) vērtību ērtākam, aktīvākam ikdienas dzīvesveidam.
• Refraktīvā ķirurģija (lāzerkorekcija) — pastāvīgs risinājums pieaugušajiem, izvērtējams individuāli kopā ar oftalmologu.

Precīzus lēcu parametrus (SPH, BC, DIA) nosaka optometrists vai oftalmologs redzes pārbaudes laikā — pēc tam Lensfit katalogā var izvēlēties atbilstošas lēcas pēc šiem parametriem.

→ Apskatīt kontaktlēcas pēc parametriem

Biežāk uzdotie jautājumi (FAQ)

Vai tuvredzība laika gaitā var pasliktināties?

Jā, īpaši bērniem un pusaudžiem augšanas periodā tuvredzība var progresēt, tāpēc ieteicamas regulāras redzes pārbaudes reizi gadā.

No kāda vecuma bērniem drīkst nēsāt kontaktlēcas?

Nav stingra vecuma sliekšņa — lēmumu pieņem oftalmologs, izvērtējot bērna spēju patstāvīgi un higiēniski rīkoties ar lēcām, nevis tikai vecumu.